Katram savs sakāmais

Katram savs viedoklis sakāms par lietām ko redz un ko vērtē.

Saki savu sakāmo.

Brīvība

Kas tad īsti ir tā brīvība?

Tu šķieti iesprostots savā pasaulē un dari to ko tev uzspiež ikdiena. Reāli kur tas aizvedīs? Kur tad paliek izvēle un spontānā rīcība? 
Ikdienas spiedienā mēs tā aizraujamies ar visu, ka pat nepamanām, ka ejot laikam mēs zaudējam paši sevi.

Brīvība - tu izej ārā, ieelpo svaigu gaisu, ļauj lai tevi apspīd saule vai nolūkojies naksnīgajā debess jumā zvaigžņu ielenkts, jo neko vairāk nevajag, sajūta kāda rodas, kad vējš matus sakārto neizskaidrojamā mudžeklī un tu smaidi, jo vienīgais ko jūt ir brīvības sajūta, ka tajā brīdī apstājas laiks un tu šķietami esi izbēdzis no sprosta. 

Sākt visu no sākuma

Ejot pa dzīves ceļu tu pakrīti, bet vai tu spēj piecelties un iet tālāk? Tu spēj sākt visu no nulles? Sākt visu no gruvešiem?

Vienā dienā pakrītot un zaudējot spēkus celties, šķiet pasaulē vairs nav nekas, kas palīdzētu piecelties, bet varbūt tomēr...
Ko īsti mēs gaidām? Lai mums saka: "Celies! Ej tālāk, tiec tam pāri! Dari to manis dēļ!" Nē, neko no tā nevajag, vajag tikai atrast motivāciju, spēku sevī, piecelties, ieskatīties acīs tiem kuri teica, ka paliksi kritis un iet tālāk.

Izklausās tik viegli, bet vai tā tiešām ir?

Cik ilgam laikam jāpaiet, lai pieceltos pēc grūdiena? Un kā mainās cilvēks? Smieklīgi vai nē, bet cilvēks nekad nepaliek tāds pats kā bijis. Nekad...

Laime

Tik bieži dzirdēt gadās vārdus - es patiešām esmu laimīgs. Kas īsti ir laime? Vai tas, ka mēs smaidām, lai gan slēpjam sāpes un vilšanos, vai tas, ka mēs darām visu, lai justos laimīgi, kaut pat nezinām, ko īsti meklējam?
Mēs vienmēr esam domājuši, ka laime ir otrā cilvēkā. Nē, tā nav. Laime... Mēs smaidam, jo tas ir no sirds, mēs darām kaut ko, jo tas ir tas ko mīlam, mēs esam laimīgi, ja kopā ar otru nejūtam šķēršļus, kurus jāpārvar.
Joks? Nē, dzīve, bet vai mums maz lemts to līdz galam saprast?

Uz ko tu ceri, meitenīt?

Ja tevi es ar zvaigzni salīdzinu –

Par pliekanību mani neapsmej!

Es, lepnā, tavu atturību zinu

Un zinu to, kāds biklums dvēselei.

Bet tieši zvaigznēs ir mans mierinājums,

Kad pēkšņi kautrīgs aizmācas tavs vaigs,

Jo katrai zvaigznei ir savs spēks un vājums

Un katrai zvaigznei ir savs zvaigžņu laiks.

Jā, tēlojas tās vienaldzīgi saltas

Un tumsā it kā nosalušas trīs,

Bet kādā naktī aizkvēlojas baltas

Un kūst kā vaska sveces debesīs.

Nāk gādīgs mākonis, pār visu jumu plēties,

To mulso brīdi svešām acīm segt.

Cik ilgi var tik augstu noturēties,

Un cik tad ilgi var tik lepni degt?

Bet, ja pat zvaigznes sadegdamas krīt, –

Uz ko tad tu vel ceri, meitenīt?

/Laimonis Vāczemnieks/

Vieglāk?

Aiz loga rudens, un brīžam liekas, ka zemākas kļūst ne vien ārējās, bet arī iekšējās debesis. Vai var iemācīties dzīvot... kaut kā vieglāk? Tā, lai šķiet, ka dzīve tevi uzlūgusi uz deju, nevis pielikusi pie kartupeļu mizošanas.

Dzīve, sarežģīts uzdevums, kuram nav iznākuma tikai vienā veidā. Kā dzīvot, lai liekas, ka tu dzīvo dzīvi nevis tā dzīvo tevi?

Paslēpes

Uzspēlēsim spēli, pasaki man, kas atrodams zem tavas maskas, kuru katru dienu valkā, lai cilvēki neredzētu kas tev sirdī un dvēselē? Ko tieši tu slēp? Noslēpumus vai varbūt intrigas?
Maskas, kuras valkājam mūs slēpj no pasaules, no citu acīm. Mēs esam tādi kādi esam un tur neko nevar mainīt, bet kādēļ mēs izvēlamies spēlēt paslēpes?


Vai spēlē uzvar tas kurš slēpjas vai tas kurš meklē?