Ja tevi es ar zvaigzni salīdzinu –
Par pliekanību mani neapsmej!
Es, lepnā, tavu atturību zinu
Un zinu to, kāds biklums dvēselei.
Bet tieši zvaigznēs ir mans mierinājums,
Kad pēkšņi kautrīgs aizmācas tavs vaigs,
Jo katrai zvaigznei ir savs spēks un vājums
Un katrai zvaigznei ir savs zvaigžņu laiks.
Jā, tēlojas tās vienaldzīgi saltas
Un tumsā it kā nosalušas trīs,
Bet kādā naktī aizkvēlojas baltas
Un kūst kā vaska sveces debesīs.
Nāk gādīgs mākonis, pār visu jumu plēties,
To mulso brīdi svešām acīm segt.
Cik ilgi var tik augstu noturēties,
Un cik tad ilgi var tik lepni degt?
Bet, ja pat zvaigznes sadegdamas krīt, –
Uz ko tad tu vel ceri, meitenīt?
/Laimonis Vāczemnieks/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru