Sākt visu no sākuma

Ejot pa dzīves ceļu tu pakrīti, bet vai tu spēj piecelties un iet tālāk? Tu spēj sākt visu no nulles? Sākt visu no gruvešiem?

Vienā dienā pakrītot un zaudējot spēkus celties, šķiet pasaulē vairs nav nekas, kas palīdzētu piecelties, bet varbūt tomēr...
Ko īsti mēs gaidām? Lai mums saka: "Celies! Ej tālāk, tiec tam pāri! Dari to manis dēļ!" Nē, neko no tā nevajag, vajag tikai atrast motivāciju, spēku sevī, piecelties, ieskatīties acīs tiem kuri teica, ka paliksi kritis un iet tālāk.

Izklausās tik viegli, bet vai tā tiešām ir?

Cik ilgam laikam jāpaiet, lai pieceltos pēc grūdiena? Un kā mainās cilvēks? Smieklīgi vai nē, bet cilvēks nekad nepaliek tāds pats kā bijis. Nekad...

Laime

Tik bieži dzirdēt gadās vārdus - es patiešām esmu laimīgs. Kas īsti ir laime? Vai tas, ka mēs smaidām, lai gan slēpjam sāpes un vilšanos, vai tas, ka mēs darām visu, lai justos laimīgi, kaut pat nezinām, ko īsti meklējam?
Mēs vienmēr esam domājuši, ka laime ir otrā cilvēkā. Nē, tā nav. Laime... Mēs smaidam, jo tas ir no sirds, mēs darām kaut ko, jo tas ir tas ko mīlam, mēs esam laimīgi, ja kopā ar otru nejūtam šķēršļus, kurus jāpārvar.
Joks? Nē, dzīve, bet vai mums maz lemts to līdz galam saprast?

Uz ko tu ceri, meitenīt?

Ja tevi es ar zvaigzni salīdzinu –

Par pliekanību mani neapsmej!

Es, lepnā, tavu atturību zinu

Un zinu to, kāds biklums dvēselei.

Bet tieši zvaigznēs ir mans mierinājums,

Kad pēkšņi kautrīgs aizmācas tavs vaigs,

Jo katrai zvaigznei ir savs spēks un vājums

Un katrai zvaigznei ir savs zvaigžņu laiks.

Jā, tēlojas tās vienaldzīgi saltas

Un tumsā it kā nosalušas trīs,

Bet kādā naktī aizkvēlojas baltas

Un kūst kā vaska sveces debesīs.

Nāk gādīgs mākonis, pār visu jumu plēties,

To mulso brīdi svešām acīm segt.

Cik ilgi var tik augstu noturēties,

Un cik tad ilgi var tik lepni degt?

Bet, ja pat zvaigznes sadegdamas krīt, –

Uz ko tad tu vel ceri, meitenīt?

/Laimonis Vāczemnieks/

Vieglāk?

Aiz loga rudens, un brīžam liekas, ka zemākas kļūst ne vien ārējās, bet arī iekšējās debesis. Vai var iemācīties dzīvot... kaut kā vieglāk? Tā, lai šķiet, ka dzīve tevi uzlūgusi uz deju, nevis pielikusi pie kartupeļu mizošanas.

Dzīve, sarežģīts uzdevums, kuram nav iznākuma tikai vienā veidā. Kā dzīvot, lai liekas, ka tu dzīvo dzīvi nevis tā dzīvo tevi?

Paslēpes

Uzspēlēsim spēli, pasaki man, kas atrodams zem tavas maskas, kuru katru dienu valkā, lai cilvēki neredzētu kas tev sirdī un dvēselē? Ko tieši tu slēp? Noslēpumus vai varbūt intrigas?
Maskas, kuras valkājam mūs slēpj no pasaules, no citu acīm. Mēs esam tādi kādi esam un tur neko nevar mainīt, bet kādēļ mēs izvēlamies spēlēt paslēpes?


Vai spēlē uzvar tas kurš slēpjas vai tas kurš meklē?

Joks? Nē, dzīve

Dzīve izspēlē jokus ar tevi, bet tu tai piedot, jo tā ir dzīve, bet kad par joku grib pataisīt tavu dzīvi kāds cits, tad lūk tas kļūst personīgi. Ko darīt, ja vienīgais ko tu gribētu ir likt saprast, ka tā ir dzīve nevis joks? Vai tiešām vajag iet tik tālu, ka nepaliek nekas? Ko ar to panāks? Gluži vienkārši, skandālu. Ja jau iet tālāk par to, ka zaudēt vairs nav ko, tad tas vienkārši jau ir zemiski un nožēlojami. Tomēr, ja cilvēks to nesaprot, tad tas nekad nepaliek kā ir.

Mainās cilvēki un viņu attieksme. Ko padarīsi, nekas nepaliks kā bijis līdz šim nevienam.

Uzskati

Uzskati

Ko mūsu dzīvē nozīmē uzskati? Nav jau teikts, ka visiem tie ir vienādi. Vienmēr būs kāds, kuram tie būs atšķirīgi, bet vai tas ir tik slikti? Pastāv uzskatu dažādībā daudzās jomās, pat tādās, kurās vajadzētu vienoties, lai veidotu labākas lietas, bet tā nav un tādēļ daudz kas brūk. Vai tikai tādēļ, ka Tavi uzskati ir atšķirīgi Tu esi sliktāks?

Pārmaiņas

Pārmaiņas

Kā cilvēki tās uztver? Ko no tām sagaidīt, pozitīvo vai negatīvo? Vai mēs sagaidām, ka pārmaiņas mainīs mūs pašus vai tikai mūsu dzīvi. Mulsinoši cik tas viss šķiet sirreāli un tai pašā laikā vienkārši un mazliet mulsinoši. Vai mēs esam gatavi pārmaiņas pieņemt? Cilvēki cenšas cits citam parādīt cik laba ir dzīve, bet vai tā tiešām ir? Vai varbūt mēs vienkārši smaidām un gaidām kad kaut kas mainīsies?

Pasaules rutīna

Pasaules rutīna

Mēs tajā aizraujamies, pat nepaskatoties, kas notiek mums apkārt. Mēs darām savas ierastās lietas. Taču ir cilvēki, kuri dala pasauli. Vienmēr būs cilvēki, kuriem ir vara un būs tie, kuri viņiem pretosies. Tomēr ne tas ir svarīgākais, vienmēr ir tie, kuri pakļaujas, jo viņiem ir bail par to, kas notiks, ja viņi nepakļausies. Un tad ir tie, kuri vienkārši stāv malā un neiesaistās, tikai nolūkojas kā brūk pasaule dēļ tiem, kuri to dala. Kurā no šīm grupām mēs ieskaitām sevi?

Laiks

Laiks, kurš šķiet tik nozīmīgs tomēr dots tik maz. Ejot laikam uz laiku, mainoties cilvēcei un pasaulei, tas turpina ņemt līdz pagātni ar to ietekmējot tagadni un veidojot nākotni. Kas varbūt vēstures grāmatu lapās zudis vai varbūt nekad nav saskatīts, glabājas laikā kā senas piezīmes par laikmetīgām atmiņām. Kā veca, noputējusi grāmata ir laiks ar mūsu un pasaules mūžu.